Ja esat nolēmuši apmeklēt bērnudārzu, tam ir jākļūst par ikdienas rutīnu. Proti, nevar veidoties situācijas, kad vienu dienu bērns tiek aizvests uz dārziņu, nākamajā nē, jo mamma to nevēlas, trešajā dienā arī bērnudārzs netiek apmeklēts, jo esat aizgulējušies, bet ceturtajā dienā atkal dodaties uz bērnudārzu. Šāds sistemātiskuma trūkums traucēs bērnam iedzīvoties dārziņā.

Kāds ir jūsu ikrīta atvadīšanās rituāls bērnudārzā? Vai paskaidro bērnam, ka vakarā viņam atkal būsi pakaļ, vai arī centies novērst uzmanību, lai nemanot pazustu? Saprotot, ka mamma viņu atved uz svešu vietu un pēc tam vienkārši pazūd, var veidoties neuzticēšanās un satraukums, ka mamma arī turpmāk jebkur var pazust, pat mājās. Tāpēc vislabāk ir izveidot savu atvadīšanās rituālu, kas tiks atkārtots katru dienu.

Atšķirīgs dienas režīms

Ja esat pieraduši, ka bērns vakaros iet gulēt ap pusnakti, bet no rītiem ceļas vien ap plkst. 10.00, viņam būs sarežģīti strauji pielāgoties jaunajam dienas režīmam. Tāpēc, pieņemot lēmumu, ka bērns sāks apmeklēt bērnudārzu, jau savlaicīgi jācenšas pārkārtot bērna dienas režīms, jo tas palīdzēs izvairīties no lieka stresa.

Pašapkalpošanās prasmes

Protams, ir lieliski, ja bērns pats prot sevi apkalpot, taču jaunākajā vecumā vēl var būt nepieciešama pieaugušo palīdzība, tāpēc vecākiem jāiemāca savam bērnam vajadzības gadījumā palūgt palīdzību audzinātājai vai auklītei un sagaidīt savu kārtu, kad, piemēram, audzinātāja palīdzēs uzvilkt apavus.

Bērns nav gatavs bērnudārza uzturam

Iespējams, līdz pat brīdim, kad bērns tiek vests uz bērnudārzu, viņš mājās ēdināts tikai ar mazuļu pārtiku - biezenīšiem un putrām -, kā rezultātā bērnudārza ēdienreizes mazulim ir liels pārsteigums - viņš nav pieradis ēst makaronus, gaļas ēdienus un citus ēdienus, kas iekļauti bērnudārza ēdienkartē.

Atšķirīgas prasības mājās un bērnudārzā

Iespējams, mājās, lai pierunātu bērnu ēst, viņam ēdienreizes laikā ieslēdzat multenes, jo, jūsuprāt, tas ir vienīgais veids, kā pierunāt bērnu mierīgi nosēdēt pie galda. Ja piekopjat mājās šādu pieeju, pašsaprotams, ka bērnudārzā ēdienreizes viņam būs problemātiskas.

Bērns nav pieradis pie socializēšanās ar citiem

Lielākā kļūda ir aizvest bērnu uz bērnudārzu un atstāt viņu uz visu dienu, ja bērns nekad iepriekš nav bijis nošķirts no saviem vecākiem. Ir svarīgi iepriekš bērnu sagatavot komunikācijai ar citiem pieaugušajiem. Bērnam ir jāsaprot, ka vecāki uz kādu laiku var atstāt viņu citu pieaugušo uzraudzībā, taču pēc laika noteikti atgriezīsies. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai vēl pirms uzsākt apmeklēt bērnudārzu, mazulim būtu bijusi jau pieredze palikt citu pieaugušo, piemēram, vecvecāku, krustvecāku, uzraudzībā.

Nepareiza pieeja, radinot bērnu pie domas par bērnudārzu

Ir vecāki, kuri bērnam, pirms tiek uzsāktas bērnudārza gaitas, uzbur idillisku bildi, cik lieliski būs bērnudārzā, savukārt citi rīkojas tieši pretēji - iešanu uz bērnudārzu pārvērš par sava veida sodu, sakot, ka tad, ja neklausīs, būs visu dienu jāsēž bērnudārzā.

Vairākas pārmaiņas vienlaikus

Bērnam būs grūtāk adaptēties bērnudārzam, ja tieši šajā periodā notiks izmaiņas ģimenes sastāvā - piemēram, vecāki šķiras, ģimenē ienāk jaunākais brālis vai māsiņa. Ja plānojat ģimenes pieaugumu, ieteicamāk bērnudārza gaitas uzsākt vēl pirms jaunākās atvasītes piedzimšanas, lai topošais bērndārznieks došanos uz dārziņu neuztvertu kā izraidīšanu no ģimenes.

Pārmērīgs vecāku stress

Daudz dzirdēts par situācijām, kad mamma par bērnudārzu raizējas daudz vairāk nekā bērns - kad mazulis atstāts dārziņā, mamma nervozi staigā apkārt bērnudārzam vai arī ik pēc laika zvana audzinātājai, prasot, vai ar bērniņu viss ir kārtībā. Šeit vietā ir salīdzināšana - ja domāsim, ka bērns varētu saslimt, viņš visticamāk arī saslims, ja satrauksimies, ka bērnam dārziņā nepatiks, viņš mammas emocijas arī nolasīs un noteikti arī izrādīs nevēlēšanos apmeklēt bērnudārzu. Risinājums - vecākiem mainīt savu pieeju

Vecāki nav gatavi tam, ka bērns apmeklēs bērnudārzu

Iespējams, vecāki ir uzbūruši prātā ainu, cik ļoti mazajam patiks bērnudārzā, un nav pat apsvēruši, kā rīkosies situācijā, ja mazais raudās. Bērna asaras bērndārznieka vecākos rada vainas sajūtu un satraukumu, kā rezultātā viss kopā tikai saasina situāciju un bērna adaptācijas periods tikai ieilgst un ir sarežģītāks.

                              Materiāls no Māmiņu kluba

Lai mūsu "Auseklītis" bērniem pēc iespējas vieglāk iedzīvoties bērnudārzā un pieņemt savu jauno ikdienu!

Lai mūsu bērni justos pie mums kā otrajās mājās!

                                      I.Vīberga  

KO DARĪT, JA BĒRNS NEKLAUSA VECĀKUS?

Geštaltterapeite, psihoterapijas un smilšu spēļu terapijas speciāliste Aija Baha-Velvele.

Reaģē un rīkojies gudri!

Situācija: Bērns lielveikalā netiek pie kārotās rotaļlietas, krīt zemē un skaļi raud.

Ko darīt?

Svarīgākais ir noturēt robežu un nepiekāpties pat tad, ja apkārtējie skatās nosodoši. Var teikt: «Es saprotu, ka tu to vēlies, bet šoreiz es tev nepirkšu šo lietu. Tu drīksti par to dusmoties!» Jo vecākam veiksmīgāk izdosies saglabāt iekšējo stabilitāti, jo bērns ātrāk iemācīsies saprast, ka ar šādu rīcību neko nevar panākt.

Ieteicams jau pirms veikala apmeklējuma vienoties par noteikumiem, piemēram, bērns veikalā drīkstēs izvēlēties vienu lietu vai gardumu, un svarīgi pie šī noteikuma turēties. Ja vecāki piekāpsies bērna vēlmēm, bērns iemācīsies, ka viņš šajā spēlē var uzvarēt. Nākamreiz viņš savu vajadzību izteiks, pieprasīs vēl skaļāk, jo atcerēsies, ka vecāki kādā brīdī neizturēja un gan jau atkal piekāpsies, jo tā jau reiz bijis.

Situācija: Pēc vairākkārtējiem lūgumiem bērnam sakārtot savas mantas nekas nav izdarīts. Tā vietā bērns sadusmojas un sāk savas mantas mest pa gaisu.

Ko darīt?

Vispirms jāsaprot, kāds ir bērna vecums, spēja un izpratne par rotaļlietu un savas istabas sakārtošanu. Visiedarbīgāk ir tad, ja kārtojam lietas kopā un izvēršam to kā spēli. Bieži vien bērnam patīk justies kā noteikumu izvirzītājam, tad varam sacīt: «Es nākšu tev palīgā sakārtot, bet tu parādi, kuras lietas jākārto man, kuras kārtosi tu pats!» Te atkal ir jāskatās, kā jūsu ģimenē notiek ikdienā, – vai jau kopš agras bērnības esat mācījuši bērnu pie kārtības (piemēram, paņēmām vienu lietu un pēc spēlēšanās nolikām to atpakaļ), vai tā rīkojamies arī paši, jo atceramies – bērns mācās atdarinot!

Situācija: Bērns rotaļu laukumā pagrūž svešu bērnu.

Ko darīt?

Jo jaunāks bērns, jo biežāk pat neliela konfliktsituācija tiek risināta, izmantojot spēku. Vēl ir svarīgi, kas notika, pirms bērns otru pagrūda, iespējams, tā bija atbildes reakcija uz svešā bērna rīcību. Jebkurā gadījumā ir svarīgi bērnam mācīt, ka viņš drīkst nerotaļāties ar tiem, kas viņam dara pāri vai nepatīk, ka viņš drīkst iet prom, ja jūtas slikti, un drīkst lūgt palīdzību pieaugušajiem, lai risinātu konfliktu. Svarīgi ir pasaukt bērnu malā un pārrunāt situāciju, nekādā gadījumā nekaunināt un nerāt publiski. Izrunāt, censties saprast un ieteikt, kā rīkoties, vai, ja bērns jau ir lielāks, pajautāt: «Kā tu gribētu, lai būtu bijis, ko varētu darīt citādi?» Ja vecāki būs pieņemoši, bērns iemācīsies, ka drīkst jautāt padomu, nebaidoties no soda, drīkst padalīties ar notikušo arī tad, ja pats bijis vainīgs. Ir situācijas, kad varam ļaut bērniem pašiem tikt galā, un ir situācijas, kurās pieaugušajiem noteikti ir jāiesaistās. Bērni līdz ar konfliktiem un to risināšanu mācās dzīvi.

Situācija: Manam bērnam iesitis cits bērns.

Ko darīt?

Atkal svarīgs ir vecumposms, situācija un nodarījums. Pirms iesišanas noteikti bija vēl kaut kas, tāpēc svarīgi to izanalizēt un pārrunāt ar bērnu. Ir arī svarīgi, vai tas notiek regulāri vai tā ir vienreizēja situācija. Tad, kad to zinām, varam bērnam mācīt šo situāciju risināt. Visa pamatā ir saruna ar bērnu un situācijas noskaidrošana. Ja tas notiek bērnudārzā, varam runāt ar audzinātāju vai aprunāties ar iesaistītā bērna vecākiem, taču nevis uzbrūkošā tonī, bet ar domu – ko varētu darīt, lai šādas situācijas neatkārtotos.

Situācija: Bērns dara pāri savai mazajai māsai un brālim.

Ko darīt?

Vispirms censties saprast, kādu savu vajadzību bērns šādi cenšas apmierināt, jo ne jau darīt pāri māsai vai brālim ir bērna patiesā vēlme. Iespējams, lielākais ir greizsirdīgs, dusmīgs uz mazāko, jo līdz ar viņa ienākšanu ģimenē ir mainījusies lielākā bērna ikdiena, statuss, parādījušies vairāki ierobežojumi. Jo ātrāk vecākiem izdosies saprast bērna vajadzību, jo ātrāk izdosies mainīt viņa rīcību. Vērojam, analizējam, runājam – no šiem trim vārdiem sanāk viens mazs vārdiņš – VAR! Un tik tiešām vienmēr var mainīt attieksmi, izturēšanos, rīcību, tikai jāsāk ar apzināšanos, jo tad, kad apzināmies, kas un kāpēc, varam to mainīt.

Būtiski atcerēties, ka jebkurā konfliktsituācijā bērni var arī kaut ko iemācīties. Ja vecāki paši būs kā piemērs un bērns redzēs, ka situācijās, kur kādam ir nodarīts pāri, vecāki atvainojas, bērns šo pieredzi pārņems, un, ja jutīsies vainīgs, dabiski rīkosies tāpat.

Materiāls no 07.03.2023. žurnāls Santa